Pieminēsim aizgājējus: stikla kapu pieminekļu izgatavošana

Novembra mēnesis saistās ar mirušo piemiņas dienu, kurā esam aicināti aizdegt svecītes savu mirušo tuvinieku piemiņai. Šajā dienā tradicionāli arī dodamies uz kapsētu, kur arīdzan aizdedzam svecītes, lūdzamies par aizgējiejiem un atsaucam atmiņās kopā pavadīto laiku - ir svarīgi piedot to, kas vēl sāp, un neaizmirst pagātni, kura ir daļa no mūsu personības un dzīves pieredzes. Baznīcās tiek svinēti dievkalpojumi mirušo piemiņai un kopā pulcējas dažādu konfesiju pārstāvji. Turklāt ne bez iemesla kapu kopšanas tradīcija iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Stikla kapu pieminekļu izgatavošana ir viens no jauniem veidiem, kā to turpināt.

Kapu nozīme Latvijas kultūrtelpā

Latviešus mēdz saukt par kapu tautu - mums ir kapu svētki, svecīšu dienas vai uz kapiem dodamies tāpat pastaigāties un pārdomāt dzīvi. Tāpat kapus regulāri apmeklējam, lai apkoptu kapu kopiņas un ap tām izveidotos apstādījumus. Kapi mums ir svēta piemiņas vieta. Tā arī ir savdabīga liecība par konkrēto laikmetu, kas atspoguļo tautas reliģisko un morālo uzskatu kopumu. Cauri laikmetiem ejot, kapi ir mainījušies. 

Un diezgan likumsakarīgi, ka tieši Latvijā parādījusies pasaulē pirmā stikla krāvuma stikla kapu pieminekļu izgatavošanas meistardarbnīca, kas pārstāv tradicionālas kapavietas vērtības ar iespēju aizgājēju pēc nāves godināt konkrētā piemiņas vietā. Tās izveidotājs ir stikla mākslinieks Ernests Vītiņš. Stikla kapu pieminekļu izgatavošana latviešu mākslinieka izlolotajā Glasstone, kas ieguvis atzinību arī ārzemēs, ir par piemiņas tradīciju turpināšanu, tomēr pasniedz to jaunā, vieglākā un gaišākā formā. 

Arī tā kā laikmeta liecība parāda šodienas cilvēka attieksmi pret nāvi - stikla pieminekļi to atveido kā gaišu dvēseles turpinājumu, viešot cerību, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Teologs Haralds Biezais to noformulēja kā paplašināto latviešu ģimeni - viena daļa ir dzīva, bet otra - kapos, un latvieši to uzskata par vienu veselumu, un mirušie ir tikai ģimenes neredzamā daļa. 

Kā norādīts Latvijas kultūras kanonā, Lavijas kultūrtelpā novērojamas noturīgas, lai arī mainīgas, kapu kopšanas un apmeklēšanas tradīcijas vairāku gadsimtu garumā. Stikla kapu pieminekļu izgatavošana un Glasstone koncepta izveide arvien parāda kapu kopšanas tradīcijas aktualitāti Latvijas kultūrtelpā arī šodien.

Pārmaiņas kapsētā laikam ejot

Folkloriste J. Kursīte norāda, ka kristieši sākotnēji mirušos esot apglabājuši baznīcu tuvumā vai arī zem baznīcas tam speciāli paredzētās vietās. Savukārt mazliet senākos laikos ierasti mirušie tika apglabāti blakus mājām dzimtas kapsētās, ierasti uzkalniņos vai citās īpašās dabas vietās, piemēram, svētkoku ēnā. Līdz ar mēri kapsētas pārcēlās ārpus pilsētas - tika ieviests likums, kas noteica to pārcelšanu tālāk no apdzīvojamām vietām, lai novērstu sērgas izplatīšanos. Medicīnas apsvērumu dēļ kapi turpmāk tikuši ierīkoti attālāk. 

Par seno zemgaļu kapavietām liecina viens no pēdējiem lielākajiem atklājumiem Latvijas arheoloģijā - ugunskapu lauki. Šīs kapa vietas ir ļoti seklas, no dažiem līdz aptuveni 60 centimetriem dziļumā. Kauli praktiski nav saglabājušies, jo ir vien ogles vai nelieli kaulu fragmenti. Šis atklājums apstiprināja, ka seno zemgaļu apbedīšanā izmantoja ugunsrituālu, kas nozīmē, ka zemgalieši līdzīgi kuršiem mūsu ēras 12. un 13. gadsimtā tikuši kremēti. Izrakumos tika atklāts, ka aizgājējiem līdzi dotas rotaslietas, tostarp Nameja gredzeni. 

Sendienās to, ko šodien dara apbedīšanas kantori, darīja aizgājēja tuvinieki, tāpēc sasaiste ar nāvi bija daudz ciešāka. Visbiežāk nāve tika sagaidīta savās mājās, sekoja vāķēšana - pieminot aizgājēju, visu nakti tika dedzinātas sveces, sapulcējās visa dzimta un tika rīkots atvadu mielasts. Līķi nomazgāja tuvinieki un visbeidzot tas tika izvadīts no klēts. Latviešu tradīcijās bēres tika uzskatītas par vieno no trīs cilvēka mūža lielākajiem godiem. Mūsdienās ierasti bēru mierasts notiek pēc mirušā apbedīšanas, agrākos laikos - pirms. 

Stikla kapu pieminekļu izgatavošana krāvuma tehnikā nebija raksturīga nevienā no agrākajiem vēstures posmiem, nedz arī stikls bijis tradicionāla materāla izvēle. Līdz ar to Glasstone jaunais stikla kapu pieminekļu izgatavošana koncepts parāda, ka mūsdienās pieņemamās aizgājēju godināšanas formas mainās. 

Kapu vietu nākotne

Tajā pat laikā iespējams spekulēt, ka nākotnes kapi vairs nebūs vien fiziskas apbedīšanas vietas, bet savu lomu spēlēs arī sociālie tīkli. Arī Glasstone stikla kapu pieminekļu izgatavošanas darbnīcai ir savs Instagram profils, tiesa - tas ir stāsts par stikla kapu pieminekļu izgatavošanas un stikla krāvuma mākslu, nevis konkrētiem aizgājējiem veltīta atceres lapa. Tomēr oficiālajā mājaslapā iespējams lasīt arī vairāk par mirušajiem, kam uzstādīti stikla kapu pieminekļi pēc īpaša pasūtījuma. Saskaņā ar Glasstone filozofisko konceptu, katrs cilvēks ir nozīmīgākā vērtība un ir svarīgi izstāstīt šo cilvēku stāstus.

Kā skaidro sociālantropologs Kārlis Lakševics, nākotnes kapiem noteikti būs dažādas virtuālas alternatīvas. Tāpat mūsdienās īpaši aktuāls ir ilgtspējības jautājums, un pārapdzīvotības dēļ tiek meklēti citi risinājumi, kā izvadīt aizgājējus.

Stikla kapu pieminekļu izgatavošana Latvijā nenoliedzami parāda, ka pie mums arvien aktuālas ir tradicionālās vērtības un iespēja godināt aizgājējus noteiktā piemiņas vietā. Un tuvākajā nākotnē tas noteikti nemainīsies, iespējams, tikai mainīsies šī godināšanas forma. 

Stikla kapu pieminekļu izgatavošana Glasstone jau parāda, ka forma mainās. Tiek novērtēts inovatīvais koncepts, kas ļauj godināt aizgājēju personiskākā veidā ar īpaša stila pieminekli. Oriģinalitāte, estētiskā kvalitāte un individuāla pieeja noteikti ir nozīmīgas vērtības. Stikla kapu pieminekļu izgatavošana tiek apvienota arī ar citu materiālu izmantošanu, piemēram, tradicionālo laukakmeni, kā arī uz stikla pieminekļa iespējams uzstādīt metāla uzrakstus un simbolus. Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem un simboliem Rīgā sāka parādīties jau 15. gadsimtā. 

Kā norādīts Glasstone mājaslapā, “Laikos, kad ienāk dažādas mūsdienīgas, memoriālās tendences, nepieciešamas ir skaidras un stabilas vērtības."

Kapi kā atkalsatikšanās vieta

Kapsētas ļauj atrast konkrētu sasaistes vietu ar aizgājēju, kas palikušajiem sniedz psiholoģisku mierinājumu un iespēju saglabāt saikni. Daudzi dodas uz kapu vietām, lai runātos ar aizgājēju. Reliģijpētnieks R. Gulbis saistībā ar to norāda uz nāves pētniecībā izmantoto sēru mazināšanas jēdzienu - kapu aprūpēšana ir sava veida kompensēšana par dzīves laikā neizrādītajām rūpēm. Tāpat kapsētās satiekas arī dzīvie radinieki.

Stikla kapu pieminekļu izgatavošana ierasti drūmo un tumšo kapu kultūru, kas, iespējams, tāda veidojusies saskaņā ar latviešu folklorā aprakstīto izpratni par aizkapa valstību, aizstāj ar kristietībai raksturīgo cerību uz jaunu dzīvi un pestīšanu. Latviešu folklorā aprakstītā veļu valstība ir auksta un drūma. Savukārt, stikla kapa pieminekļos rotaļājas saules gaisma un caurspīdīgajā stiklā atspoguļojas apkārtējās dabas norises, tas ir dzīvs un mainīgs, pat katru stundu piemineklis var iegūt citu noskaņu. Mūsu laikmeta mākslinieku radītajā stikla kapu pieminekļu izgatavošanas koceptā skaidri saskatāmas jauna laikmeta un domāšanas iezīmes par nāves tēmu. 

Satikties ar bailēm no nāves

Kapsētas un bēres vienlaikus ir arī dzīves svinēšana, tās īslaicīguma un trausluma apzināšanās. Kādreiz bija pierasts, ka zārks ar mirušo līdz apbedīšanai atradās ģimenes mājās. Tā kā nāve bija daudz tuvāka ikdienas dzīvē, tā kļuva vieglāk pieņemama. Savukārt, jo vairāk cenšamies nāvi izstumt no apziņas, jo lielākas bailes tā sagādā un jo neskaidrāka tā liekas. Tāpat arī ierasti tumšās kapsētu krāsas nerada omulīgu atmosfēru, kamēr stikla kapu pieminekļu izgatavošana parāda, ka kapsētās iespējams ienest arī vairāk viegluma un gaismas.

Kā norāda Gulbis, kapu kopšanas tradīcija ļauj būt ciešākā saskarē ar nāvi un palīdz mazināt nāves baiļu izjūtu. Tāpat arī kapu kultūra katram liek aizdomāties par savu personīgo nāvi - kas ieradīsies uz bērēm un kādi piemiņas vārdi tiks sacīti. Turklāt nāves apziņa jau stoiķu filozofiskajos darbos tikusi uzskatīta par vienu no lielākajām skolotājām, kas ļauj izvērtēt savas prioritātes un apzināties patiesi svarīgo. Tāpēc nāves apceres prakse ir ieteicama, lai spētu atbildēt uz jautājumu, kā dzīvot šodien. To norādījuši arī mūslaiku lielākie dižgari, piemēram, Stīvs Džobs un pasaules līmeņa vadības mākslas eksperts Robins Šarma. Varbūt bailes no nāves ir līdzvērtīgas bailēm no pašas dzīves. Jo nāve ir kā mērs, kas ļauj saskarīt, vai patiesi esam dzīvojuši.